Aukstums. Sniegs. Lietus. Saule. Atkal sniegs. Atkal slapjšs lietus. Ar laiku neko nevar saprast. Pa gaisu lidojoši bacilīši. Vitamīnu kravas. Pazūd dienas. Tā paiet ziema.... Bet mēs vienalga priecīgi. Par visu. Un tādi priecīgi mēs dzīvojam. Ceļamies. Ejam gulēt. Kustamies. Tādi priecīgi mēs svinam svētkus. Un tā priecīgi mēs nosvinējām mīlestības svētkus. Nu,īstenībā mēs tos svinam katru dienu. Bija tāda īpašāka diena,kad atradām iemeslu uzpucēties,uzkrāsot savu mīļāko lūpeni,uzlikt visskaistāko tauriņu,un iepriecināt viens otru ar kādu košu mīlestības vēstuli. Sataisījām lērums bilžu viens ar otru un visi kopā,lai tā mīlestība tāda rokās turama.Izludinājām mazo konkursiņu,našķojāmies un mīļojām viens otru visu dienu. Tas tā forši,ka vienkārši tāpat var apķert otru,saspiest stipri un pateikt,ka mīli.
Tā nu paliek ticība,cerība,mīlestība,
bet lielākā no tām ir
m ī l e s t ī b a.
1.Pāv.Kor.13:13
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru