Novembris. Laiks ar nostalģisku noskaņu. Laiks kad sākt nemaņā dedzināt sveces. Tuntulēties lielos džemperos un šallēs,jo tā omulīgāk. Laiks,kad vairāk tumšos vakarus pavadīt mājās. Laiks,kad vairāk kā parasti domāt par dzimteni. Un tā nu arī te,mūsmājās...tuvojoties valsts svētkiem domājām,runājām,mācījāmies par mūsu zemi. Griezām,līmējām ģerboni, mālējām mūsu karogu, iepazināmies ar novadiem un lielākajām Latvijas pilsētām,mācījāmies dziedāt Latvijas himnu,taisījām dāvaniņas Latvijai,iekšā ievietojot asociācijas par mūsu zemi. Viss par un ap mūsu mīļo,dārgo,vienīgo Latviju.
Un galu,galā...pašā pirmssvētku vakarā sanācām kopā,lai slavētu un pateiktos! Par mūsu valsti. Par mieru. Par šo vietu. Par brīnišķīgajiem bērniem. Par lieliskiem vecākiem. Par ģimenēm. Par Viņa plānu mums. Jo brīnums sākas ar pateicību. Pirms Jēzus pabaroja 5000,Viņš pateicās un brīnums notika.Pateicība rada brīnumu atmosfēru....Lai mums sirdis pilnas ar pateicību un acis ierauga brīnumu darbus...tik daudz,ka nespējam saskaitīt....
